2012. gadā leģendārais tvitera konts @horse_ebooks tvītoja: "Viss notiek tik daudz." Lai gan šī ziņa robežojās ar bezjēdzību, tā viennozīmīgi atspoguļoja noguruma sajūtu, kas rodas, cenšoties sekot līdzi ienākošo datu plūsmai, kas ik dienu pieprasa uzmanību. Tieši šajā haotiskās rezignācijas vietā iestājas "Viss visur un uzreiz", lai sniegtu skaidrību.
Filmas "Viss un visur" (Everything Everywhere) režisoru dueta Daniels (Swiss Army Man) jaunākais darbs ir veltīts Evelīnai (Mišela Jū (Michelle Yeoh)), sievietei, kura tikai cenšas nomaksāt nodokļus, lai saglabātu veļas mazgātavu, kas viņai pieder kopā ar vīru Vaimonu (Ke Huy Quan), darbojošos. Viņas meita Joy (Stephanie Hsu) vēlas atvest savu draudzeni uz Evelyn vecā tēva (James Hong) dzimšanas dienas svinībām, kurš ir vecmodīgs un viņu attiecības neatbalsta. Visu šo laiku Vaimonds cenšas atrast sevī vietu, lai pateiktu Evelīnai, ka vēlas šķirties. Filma ir frēniski izstāstīta, bet vienlaikus izvēršas kā lieliski saistošs stāsts par dzīves haosu un sajūtu, ka tevi vilina tūkstošiem virzienu vienlaikus. Un tad atveras multiverss.
Populārajā kultūrā ir neskaitāmi stāsti par multiversiem. Lai to pierādītu, pietiek ar Marvel kinematogrāfisko visumu. (Ironiskā kārtā Daniels - Daniels Kvans un Daniels Šeinerts - atteicās no iespējas strādāt pie filmas Loki, kurā bija daudz multiversālu iespēju.) Taču reti kad tās tiek pētītas tik padziļināti un jēgpilni kā filmā Viss un visur. Evelīnas ieiešana savā multiversā sniedz viņai perspektīvu, iespēju samierināt savu garlaicīgo darbu, īgno vīru un problēmu pilno meitu ar dzīves versijām, kurās viņa ir hibači pavāre, kinozvaigzne un - pavērsienā - burtiski akmens. Kvanas un Šeinerta filma, kas ir vienādās daļās dvēseles meklējumi un zinātniskā fantastika, to visu noved līdz emocionālai un loģiskai galējībai. Taču tā vietā, lai nonāktu pie kāda nihilistiska secinājuma, tā izvirza optimistiskāku jautājumu: Ja nav noteikumu, nav seku, tad kāpēc tad neaizrauties?
Absurds caurvij katru ainu. Navigācija multiversālā ietver muļķīgu, nejaušu darbību veikšanu, piemēram, lūpu balzama ēšanu vai balvas pieņemšanu, un katru reizi, kad Evelīna vai kāds no viņas ģimenes locekļiem pieņem kādu lēmumu, atzarojas cita laika līnija. Runa ir par to, ka šķietami mazi vai nenozīmīgi lēmumi var novest pie radikāli atšķirīgiem iznākumiem. Visur un visur varoņi veic smieklīgas darbības, lai iegūtu jaunas spējas, taču galu galā tieši niecīgie un maz ticamie lēmumi galu galā izmaina Evelīnas tēvam rīkotās ballītes gaitu.
Sākumā ir viegli saprast, kāpēc Evelīna ir neapmierināta ar darbu, vīru un meitu. Taču, ieraugot daudzos veidus, kā varēja izvērsties viņu dzīve, neskaitāmās iespējas, par ko viņi varēja kļūt, atklājas dziļāka patiesība. Ja nekam nav nozīmes, tad vienīgais, kam var būt nozīme, ir tas, ko tu izvēlies. Multiversā var būt bezgalīgi daudz sāpju un salauztu siržu, bet tajā ir arī bezgalīgi daudz radošuma, kaisles, skaistuma un saiknes.
Caur šo prizmu cinisms pats par sevi kļūst par vēl vienu izvēli. Nav naivi vai nezinoši izvēlēties novērtēt mazus mirkļus, mazas laipnības izpausmes. Pasaulē, kurā tik daudz kas var šķist nenozīmīgs, nežēlības vai bezcerības izvēle nav vērtīgāka par labestības un empātijas izvēli. Ja nu kas, tad izvēle iznīcināt tikai paātrina entropiju.
"Viss un visur" ne tikai noraida cinismu, bet arī apgāž to. Un, iespējams, tā ir tās visnozīmīgākā vērtība. Filmā tiek aplūkots bezgalīgā multiversa jēdziens - un līdz ar to arī mūsu pašu pieredzes milzīgums un pārbagātība - un tas tiek kritiski un līdzjūtīgi analizēts. Filma brīžiem burtiski raugās tukšumā un nemirkšķina, kad tukšums raugās atpakaļ.
